Ses...

  Un tā pienāca beigas. 16 nedēļas izturētas, ar daudz nervu bojājumiem, un domām "Viss es nevaru!", bet no otras puses, es tomēr saņēmos, nekur nepaliku, patīkami mainījos un pat gandrīz savilku jau visus galus kopā, protams , ne visus, bet cerams, ka tas arī būs.  Un varbūtības teorija par "dari labu, atmaksāsies" tomēr pierādijās, tāpēc, neko neteikšu, paklusēšu, un bez pārmetumiem izdzīvošu šo mēnesi...
  Un tā pienāca sākums. ~4 nedēļas, ko izturēt,ar daudz nervu bojājumiem, un domām "Nebūs", bet no otras puses, ja es esmu izturējis šitik tālu arī tās grūtākās 4 nedēļas kaut kā paies, un viss nokārtosies. Kaut kāda motivācija tomēr ir, un gan jau, ka kāds arī piepalīdzēs biš, ja nu kas.
  Jocīgi atcerēties kā es mocījos pirms šīm 16 nedēļām ar šito visu  + vēl ar bezjēdzīgajiem kašķiem, tabaku un depresiju. Tagad mēģināšu iztikt bez tā visa, lai arī beidzot pēctam varētu braukt mājas, kur nav būts mūžību, pētīt zvaigznes, atsākt naksnīgās pastaigas, un jā uztaisīt filmu maratonu ar "The art of getting by" , "Another earth" "It's kind of a funny story" un "Perks of being a wallflower". Bet labi tagad ne par to, mēģināšu saņemties drusciņ vairāk, censties saprast visu un domāt loģiski, un galvenais, izturēt.